Kad Tu pamet galvu uz augšu un paveries Liepājas debesīs, tad redzi tikai pelēku apvārsni…Un retas lietus lāses, kuras peļķēs iekrītot ievibrē ap sevi koncentriskus riņķus – daudz, daudz lielākus par savu saskaršanās punktu ar peļķi… Pavēro šos riņķus! Tie ir lielāki un spēcīgāki, tie ir mazāki… Tie saskaras, pāriet viens otrā… Tie pienāk viens pie otra klāt, un Tu nesaproti, kurš nāk ar spēcīgāku enerģiju. Te daži saskaras un pārklājas, nezaudējot formu ieplūst viens otrā.Un tad no Tava lietussarga gala peļķē iekrīt liela pile. Tā savos riņķos ieņem daudzus, jo daudzus mazos riņķīšus… Un ja nekur nav jāskrien, tad Tu tā vari tupēt pie peļķes un raudzīties, kā viss ir līdzsvarā, saskaņā un mijiedarbībā…
Tu skaties peļķē, vai skaties uz savu dzīvi. Mums katram apkārt ir savs energolauks. Mēs visi viens ar otru mijiedarbojamies. Cits uz citu spēcīgāk… Cits vienkārši ar lielāku jaudu un enerģiju paņem savā virpulī pārējos…
Ja domāju par savu šodienas dzīvi, tad skaidri redzu, uz kuru pusi gribu iet. Zinu, ka gribu tur iet ne jau viena pati, bet kopā ar savu ģimeni, saviem mīļajiem cilvēkiem. Vai paņemt viņus stingrā tvērienā pie rokas un vilkt sev līdzi? Vēl skaļi paziņojot, ka es zinu, kur un kā būs mums visiem vislabāk? Neieklausoties viņu domās, jūtās, zināt viņu vietā visu labāk!?? Un priecīgi apzinos, ka esmu mainījusies un izaugusi. Šodien ar savu prātu un domāšanu vairs nevaru to darīt, nevaru viņus ņemt pie rokas un vest. Es mācos cienīt viņus kā Dvēseles, kuriem katram ir brīva griba rīkoties pēc pašu ieskatiem. Un es jau nezinu, vai viņi skatās uz to pašu pusi, uz kuru es? Vai mums ir viens virziens? Vai mūsu ceļi iet līdzās? Cik ļoti gribētos…Bet kā to panākt?
Un tad es apzinos, ka esam kā lietus lāses peļķē, veidojot savus riņķus. Esam tieši tik lielas, lai nevis pilnībā pārsedzam un apslāpējam citus riņķus, bet sakļaujamies tā, ka izjūtam viens otra vibrāciju. Nevis nospiedošu, bet saplūstošu... Un tāpēc es nevaru tieši ietekmēt citus, tieši tāpēc es pati sevi iepazīstu, saprotu, sakārtojuun iemīlu. Un tikai savu mīlestību, gaismu un harmoniju varu pludināt iekšā savos riņķos. Un ticu un ceru, ka šī mana vibrācija piesaistīs citus riņķus, lai harmonijā mijiedarbotos…
Un paliek tikai jautājums, kā rast sevī mīlestību, mieru un harmoniju? Izlasām taču slavenas grāmatas, lasām iedvesmojošus rakstus, bet ar neapbruņotu aci izmaiņas dzīvē nevar redzēt. Kāpēc tā?
Un te es gribu pieminēt, kā es sāku sajust sevī izmaiņas. Vairākus gadus atpakaļ mēs četras Liepājas un Otaņķu meitenes sākām sanākt kopā pie Pārslas Liepājā. Mēs tikāmies katru otro nedēļu, runājām par sevi, situācijām, kā izvērtēt apstākļus no malas, ka katrai ir savs energolauks, savas enerģijas, kā ieklausīties sevī, mazliet par numeroloģiju, mazliet pameditējām… Tie bija jauki un aizraujoši vakari, kurus gaidījām no reizes uz reizi. Biju lasījusi grāmatas, lasīju žurnālus, bet tieši šīs regulārās tikšanās sāka manu domāšanu un attieksmi uz dzīvi mainīt. Sāka notikt iekšēji procesi, kuri man šodien ir pavēruši citu gaismu. Un tad pie manis atnāca Inese ar Pavasara studiju un atkal tās bija regulāras tikšanās un nodarbības.
Agnese savos semināros vienmēr uzsver, ka laika ir tik maz. Tad paskaties arī Tu atpakaļ. Paņem dažu gadu periodu un pavēro, vai ir Tavā dzīvē notikušas pārmaiņas uz labo pusi, vai Tu dzīvo tikai gribēšanas stadijā? Vai viss notiek pietiekoši dinamiski ar virzību uz augšu? Un kā Tu domā, cik ir tas atlikušais laiks? Varbūt tieši šobrīd ir pienācis Tavs laiks kaut ko sākt darīt? Jā, tieši tā – DARĪT! Un zini, no pieredzes varu teikt, ka visas lietas, ko mēs no sirds esam gribējuši izdarīt vai atļauties sev, mēs esam dabūjuši :)
Inese saka: „Vienīgais, dēļ kā ir vērts enerģiju, naudu un visu citu tērēt, tikai lai sakārtotu sevi. Un tad arī sakārtosies viss apkārt.” Un es tam pilnībā piekrītu!
Uz tikšanos semināros Liepājā un citās gaišās pilsētiņās Kurzemē!
Mīlestībā,
Dace
